Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
Latvijas Universitāte
Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte
Antīkā literatūra
Konspekti
Antīkā literatūra
nepilna laika
1.kurss
Rīga/1999.gads
Sengrieķu literatūras periodizācija
(9.-18. gs.p.m.ē. (m.ē. 3.; 4.gs.)
|1. Arhaiskais |Eposs |Homērs |Iliāda, Odiseja |
|periods |(Varoņepos| | |
|(9.-7.gs.p.m.ē.|s) | | |
|) | | | |
| |Didaktiska|Hēsiods |Darbi un dienas, Teogonija|
| |is eposs | | |
| |Fabula |Ezops | |
|2. Klasiskais |Lirika |Kallins |}7.gs.p.m.| |
|periods |(elēģija |Tirtajs |ē. | |
|(7.-4.gs.p.m.ē.|un jambi) |Mimnerms | | |
|) | |Arhilohs | | |
| | |Solons |}6.gs.p.m.| |
| | |Teognīds |ē. | |
| |Melika |Alkajs |Man apmulst prāts, |
| | |Sapfo |Ziloņkaurokturis |
| | |Anakrionts |Jau mēness ir zudis skatam |
| | | |Steidzies puisēn... |
| |Koru |Pindars |Pītiskā Epinīkija Etnas |
| |lirika | |Hieronam |
| |Traģēdija |Eshils |Sasaistītais, Prometejs, |
| | |(545.-456.g.p.m|Oresteja, Agamemnons |
| | |.ē.) |Horeforas - ziedotājs |
| | | |Eimenīdas - lebvēlīgās. |
| | |Sofokls |Antigone, Valdnieks Edips |
| | |(496.-406.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Eiripīds |Mēdijas, Hipolits, |
| | |(484.-406.g.p.m|Trojietes, Helena, |
| | |.ē.) |Orests, Elektra, |
| | | |Ifigēnija Aulīdā, |
| | | |Bakhantes |
| |Komēdija |Aristofāns |Jātnieki, Mākoņi, |
| |1) |(450.-384.g.p.m|Lapsenes, Miers, Putni,|
| |Vecatiskā |.ē.) |Vardes, Bagātība, |
| | | |Aīstrate, Sievietes tautas |
| | | |sapulcē, Sievietes |
| | | |Tesmoforiju svētkos |
|Atiskais posms |Vēsturiskā|Herodots | |
|(5. - 4. |proza |(484.-424.g.p.m| |
|gs.p.m.ē.) | |.ē.) | |
| | |Tukidids |Vēsture 8 grāmatas |
| | |(460.-400.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Ksenofonts |Grieķijas vēsture |
| | |(430.-355.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| |Retoriskā |Lizijs |Runa pret Eratostenu |
| |proza |(459.-380.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Demostens |Trešā runā pret Filipu |
| | |(384.-322.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| |Folozofisk|Platons |Valsts |
| |ā |(427.-347.g.p.m| |
| |proza |.ē.) | |
| | |Aristotelis |Poētika |
| | |(384.-322.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
|3. Helēnisma | |Menandrs |Īgņa, Šķīrējtiesa |
|laika | |(342.-392.g.p.m| |
|literatūra | |.ē.) | |
|(3.-1.gs.p.m.ē.| | | |
|) | | | |
| | |Teokrīts |Idilles, Sirakūzietes |
| | |(310.-250.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Kallimahs |Tabulas, Cēloņi |
| | |(310.-240.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
| | |Rodas |Argonautika |
| | |Apollonijs | |
| | |(295.-215.g.p.m| |
| | |.ē.) | |
|4. Romas | |Plūtahs |Morāles traktāti, Paralēlie|
|laikmeta | |(46.-120.g.m.ē.|dzīves apraksti |
|literatūra | |) | |
|(1.gs.p.m.ē.- | | | |
|m.ē.4.gs.) | | | |
| | |Lukiāns |Mušas slavinājums, Bez |
| | |(125.-180.g.m.ē|mantojuma atstātais, Dievu |
| | |.) |sarunas, Jūras sarunas |
| | |Longs |Dafnīds un Hloja |
| | |(apm.2. vai | |
| | |3.gs.m.ē.) | |
Homērs
Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas
apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra
dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi.
Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi
ir eposi Iliāda un Odiseja, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais
dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu
biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri
estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba
neatdarināms paraugs.
Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas
ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu
vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā
atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16.,
12.gs.p.m.ē.
Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz
Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. Iliāda stāsta par Trojas aplenkšanas
pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja
dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties,
un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās
Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls,
saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.
Odiseja ir nedaudz jaunāka poēma par Iliādu. Tā veltīta grieķu
varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona
vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas
Penelopes.
Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un
mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī
vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu
rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti
vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos
attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos
minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē,
ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā
notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas
jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par
Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). Iliādā un Odisejā
atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-
III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās
izveides laiku.
Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.
Iliādas un Odisejas māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām
tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. Tas ir episkajam stilam raksturīgais
nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,
rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie
epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs
- būtiskākās šī stila iezīmes.
Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums
nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20
gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:
Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš
sacerējis tikai Iliādu un Odiseju, bet daži hellēnisma laikmeta
pētnieki Odiseju atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais
Homēra jautājums par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad
vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: Iliāda un Odiseja esot atsevišķu
dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un
rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:
unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un
analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas
dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot
abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu
vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā
veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).
Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu
literātūru un mākslu, bet ar Vergilija Eneidas starpniecību arī
Rietumeiropas eposa attīstību.
Homēra lliāda un Odiseja ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras simbols.
Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)
Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.
Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs. sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā Darbi un dienas.
Darbi un dienas ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar
to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku
tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir
neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo
pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem
jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.
Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt
netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.
Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā
Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu
korumpētību, varmācību, patvaļu.
Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts vīriem.
Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un saticība.
Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.
Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem, neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā, kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš tic taisnības uzvarai. Darbos un dienās var atrast daudzus sakāmvārdus un parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.
Teogonija parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja
no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco
dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc
Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - tumšs tukšums, Zeme un Erots (
mīlestība. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules
daļas ( Erebs Tumsība, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness.
Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā
bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus
rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas,
Slepkavības, Ķildas, Meli utt.
Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)
