Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas.
Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonā
un palīdz viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg kopā
ar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgūt nelikumīgi atņemto
valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes drāmu.
Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet Jasons nolēmis atstāt ģimenei un
apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā,
kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdeja
meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.
Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas galveno saturu.
Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata, ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu, viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums, bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).
Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām,
nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa
pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne.
Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, ka
materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu
un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādas
sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties
kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku
Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas
zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un tā
līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģina
atrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un
paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā, jo
grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas tērpu
un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta. No tās aiziet bojā gan
līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomas
par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par
notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku,
bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par
vēlu, jo virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar
bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiem
risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.
Ifigēnija Aulīdā
Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs
bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un
izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons
meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs
nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to
Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā
aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona
brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā
iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā
ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir
izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir
sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj
glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa
Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu
bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved
Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.
Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)
Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa
Teofrasta skolnieks. Viņa darbs Raksturi ir ietekmējis Menandra daiļradi.
Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi
noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem,
ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli
sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, mazā cilvēka dzīve un
liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika
jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni
Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks
,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai dzīvē viss nesagrieztos.
Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes
papirusos fragmenti no Šķīrējtiesas, Varonis, Nogrieztā matu pīne,
Samiete, Sikionietis.
Savukārt komēdijai Īgņa trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra
komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. Šķīrējtiesa un Nogrieztā
matu pīne ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti
raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis,
viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika
sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās
pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi
populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,
atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas.
Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās
parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja
Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra
daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
Īgņa - cilvēku nīdējs.
Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir
ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona
dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst
kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona
meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju
Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un
Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot
Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns.
Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli
Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj
palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka
Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām.
Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad
nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija
ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī
kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt
akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst,
ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu
novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks
māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas
piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt
arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam
un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā
varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar
divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc
dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.
Šķīrējtiesa
Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram
vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var
palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs
Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot
ģimenes nesaskaņu iemeslus.
Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)
Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis
Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko
izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja
Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb jaunā stila pārstāvis.
M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar
tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados
darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora
Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. Par dusmām - veltījums
vecākajam brālim, Mierinājums Marcijai - veltīta vēsturnieka Kremūcija
Borda meitai.
Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka
tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar
filozofiju un literatūru. Rodas: Mierinājums Helvijai - veltīts mātei,
Mierinājums Polībijam, Par dzīves īslaicību. Šajā laikā sākas darbs
pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par
faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta Par
žēlsirdību. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas
ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par
noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz
Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: Par
atpūtu, Par labdarību:, Dabaszinātniskie jautājumi, Morālās vēstules
Lucijam - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un
Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar
viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.
Seneka daiļradē ir divas daļas:
1) Sacerējumu dzeja;
2) Sacerējumi prozā.
Traģēdijas
Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit traģēdijas:
Trakojošais Herakls, Trojietes, Fēniķietis, Mēdeja, Fēdra,
Edips, Agamenons, Tiests, Ētiesi Herakls, Oktāvija, kas gan nav
paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums
nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas
nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju.
Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa
traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda,
Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa
traģēdijas sarakstītas jaunā stila ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska
sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus,
kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas
struktūru, varoņu traktējums, paša termina traģiskais raksturu.
Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta Mēdeja, kurai par pamatu ņemts
Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir
zināms mīts un darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa varone jau
sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā ļaunā
burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kurš
veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta
meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru
viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu.
Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet
Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu izraidīta tūlīt, bet
dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No
sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir pieķēries bērniem, un
trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas -
mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot argonautu piemeklējušās
nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle
stāsta par tai, ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē
dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas tēvam. Piektajā cēlienā
ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā
izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par bērnu nogalināšanu.
Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas jūtām,
mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu traģēdijās
slepkavības nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz
skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam
redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru dēlu. Pabeigusi
savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka
Mēdeja ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas attieksme pret vīru.
Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai
atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots. Samazināts darbojošo
personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga visai
Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina konfliktus. Viņš arī
savās traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver kā akla
nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var pretstatīt nesalaužamu
gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts Senekam
ir vienaldzīgs.
