Ievērojamākais darbs - Cēloņi - vēstījošu elēģiju krājums 4 grāmatās. tajās apkopoti nostāsti par dažādu svētku, rituālu, nosaukumu izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs Berenīkes matu sproga, bet par darba saturu var spriest pēc epīlija Hekale, kur stāstīts par Herkaliju svētku dibināšanu.
Aizstāvēdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu, ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata, ka izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās formās bija vairāk piemērotas.
Berenīkas matu sproga
Atdzejos Katulls. Sacerēts par godu tam, ka Ēģiptes valdnieka
Ptolomeja Evergeta sieva Berenīke ziedojusi savu matu sprogu dieviem,
lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altāra pazudusi.
Galma astronauts tai pašā laikā pie debesīm atklājis jaunu zvaigznāju un
atzinis, ka Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.
Par notikušo vēstī pati matu sproga, kas nonākusi pie debesīm
pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par lielajām Berenīkes skumjām par
vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra. Sproga stāsta
par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās galvas, par to
kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un likteni starp pārējā
zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal pie Berenīkes
- būt valdnieces matu sproga.
Himna Zevam
Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par to kā tas piedzimis Parasijā
Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgājusi, ievīstījusi autiņos un
atdevusi Nedai, lai tā viņu aiznestu kalnos un audzinātu lielu. Neda -
vecākā no nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas brīdī. Viņai par godu to
upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu. Tālāk stāstīts par Zeva laimīgo
bērnību, par to kā tas tika aprūpēts. Tālāk stāstīts kā Zevs ieceļ sev
kareivjus, kas kļūst par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.
Dod mantu un tikumu ļaudīm!
Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?
Vai pat tik tikumus bez mantas?
Dod tikumu, laimi mums visiem!
Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)
Dzimis Sirakūzās, ilgu laiku dzīvojis Kosas salā. Viņa talanta
attīstību sekmēja dzejnieki Filēts, Asklepiāds un Leonīds. Ap 270 gadu
pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir mazās formas dzejnieks. Rakstīja
idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus. Saglabājušas 30 idilles un 26
epigrammas. Viņš ir bukoliskās dzejas pārstāvis. Un šis dzejas galvenā
iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits veidoja
literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkāršo
pilsētnieku dzīves. teokrita idillēm ir pa daļai stāstījuma, pa daļai
dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas moments. Mīlestības
tēma ir dominējošā. Bieži dabas tēlojums ir fons darbības risinājumam.
Izmantojot mitoloģiskus sižetus Teokrits ienes pats savu traktējumu (stāsta
par Hērakla un Hēlas draudzību), par nelaimīgi iemīlējušos ciklopu.
Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs, Bions.
1.idille
Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un
jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties mīlestības varai.
Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis viņu važās. Savas mīlestības
dēļ viņš mirst.
4.idille
Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons. Koridons gana
Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām spēlēm līdzi atlētam Milonam,
bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tēvs. Bats satiek Korindu un
izprašņā par pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi parādā Korinda un Bata
raksturi. Korinds - labsirdīgs, lētticīgs, naivs, bet Bats - ziņkārīgs un
ironisks.
6.idille
Divi gani Dafnīds un Damoits skaistā vasaras dienā sacenšas
dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret it
kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam labvēļa vārdā, bet
Daimonts it kā paša Plifēma vārdā.
15.idille
Tā ir viena no slavenākajām Teokrita idillēm - Sirakūzietes jeb sievietes Adonīda svētkos.
Attēlota dzīves aina, ar reālistiskiem cilvēka raksturiem, viņu interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī reliģiski elementi. Idille slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu.
Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrīkst runāt slikti par savu tuvāko bērna klātbūtnē. Uzsvērts, ka cilvēks cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas uz pili, kur notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti sadzīvisku ainu, kur Gorgo jādodas mājas taisīt Dioklīdam pusdienas.
Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)
Nav drošu ziņu, bet tiek uzskatīts par romāna Dafnīds un Hloja
autoru. Romāns ieņem izcilu un atsevišķu vietu sengrieķu romāna žanrā.
Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ pāri šī žanra citiem
sacerējumiem, jo citiem ir raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu un
piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt īpašs ritms un poētisks
krāšņums. Romānā attēlota divu jauniešu mīlestība, kas Erota rosināta
pamazām pārvēršas no neapzinātas ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.
Dafnīds un Hloja
Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši un jaunieši izaug ganu vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad jau iemīlas viens otrā, viņiem vēl jāuzzina, kas ir mīlestība. mīlas ilgu augšana tiek parādīta paralēli dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā tiek aprakstīta Hlojs nolaupīšana un gūsts, kuģa bojāeja. Romāna beigās jaunieši satiekās ar saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību un rīko kāzas saviem bērniem.
Platona (427. 347. g.p.m.ē.)
Ceļojumos pa Dienviditāliju un Sicīliju Platons iepazīstas ar pitagoriešu mācību un vairākkārt nesekmīgi centies realizēt dzīvē savas ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons nodibināja savu filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc Platona nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds ideālists cēlies no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju pasaules pastāvēšanu.
Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.
Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji,
viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi
tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru
raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ
Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa
miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas
ar fizisko darbu jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina
valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas
visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un
materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir
jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs
neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts
pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu
pilnīgus cilvēkus.
Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi
raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā,
gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem.
Otra ir ideju pasaule tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir
nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā.
Tikai lietu idejas ir īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir
izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību.
Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras, jāapspiež jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā veidā cilvēks kļūst pilnīgs.
Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs saprātīgā griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma dvēsele ir iekalta mūžīgā spriegumā.
Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc
vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs
tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā
pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu ideju
pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai
dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar
tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.
Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta
augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu
rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem.
Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir
drošsirdība ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda
emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos
u.t.t. Bet trešā ir zemākā jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan
cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām
iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles
daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir
visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir
lielāks.
Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie
pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb anamnesis.
Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms
iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats
un dvēseles pirmavots.
Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus, kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu, cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu, derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.
Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā
dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz
arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot
citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē
tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu
gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un
neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju
iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā
mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga,
bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi.
Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz
zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un
paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas
ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav
fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz
augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs.
Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos dialogos,
bet jo īpaši dialogā Dzīres.
Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāšņuma, skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet īstenībai.
Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir Valsts.
Galvenais šajā dialogā ir ideālās valsts uzbūves principi un filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu ideālajā valsts iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.
Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir ļoti
tālu no lietu patiesās būtības atklāšanas, patiesību ar atdarināšanas
līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz attēlot. Platons nenoliedz mākslas
iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko mākslai un arī literatūrai
Platons izvirza ir audzināt pilsoņus ar cildeniem paraugiem. Vajadzīgs
stingras atlases princips literatūras sacerējumu izvēlē izglītības
vajadzībām.
Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)
Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pēdējais ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja ar grieķu politiskajām teorijām. Līdz mūsdienām saglabājušās 58 runas, virkne retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis 106.gada 3.janvārī p.m.ē. latīņu pilsētā Arpinā un ir cēlies no jātnieku aprindām. Viņa vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija tolaik pazīstamie oratori Antonija un Krass. Vecāki vēlēdamies dot labu izglītību abiem dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi Romā. Skolā Cicerons apguva grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk interesēties par filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un latīņu valodā, sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.
Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku dēļ
tiesas nedarbojās, bet advokāta darbību uzsāka 80.gadu beigās. Leils
Cicerona panākums bija Seksta Roscija aizstāvēšanas runai, bet pēc
drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā, kur viņš neaizskarot personīgi pašu
diktatoru Sullu, bet kritizējot Sullas režīmu, palikšana Romā kļuva
bīstama. Kopā ar brāli Kvinu dodas ilgstošā ceļojumā pa Grieķiju un
Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un Rodosas salā pavadītais
laiks.
79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams un līdzko sasniedza laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts amatpersonu, viņu šajos amatos arī ievēlēja.
71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons uzņemas apsūdzības uzturēšanu, lai gan Cicerons jau pirmās sesijas kārtā pierādīja Verresa vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.
66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.
63.gadā kļūst par konsulu, atklāj Katelīna sazvērestību un saņem
tēvijas tēva nosaukumu. Šajā laikā top poēmas Par manu konsultu, Par
manu laiku, un četras runas pret Katelīnu.
58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji (Pompejs,
Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par morāli, ētiku. 55.gadā
top lielais dialogs Orators, bet 54.gadā sāk rakstīt traktātu Par
valsti, kurā cildina Romas valsts iekārtu un apskata tās pagrimuma
iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.
Cicerons noslēdzās no aktīvās sabiedriskās dzīves un dzīvodams te savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai. Cicerons sev nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai grieķu filozofiju. Samērā neilgā laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis lielāko daļu savu filozofisko sacerējumu, to vidu Hortenzijs (līdz mūsdienām nav saglabājies, bet senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), Par labā un ļaunā robežām, Par dievu dabu.
Pirmām kārtām Cicerons uzskatīja par pienākumu uzrakstīt traktātu
filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem. Traktātā
Hortenzijs Cicerons aizstāv savu pārliecību un vēlēšanos nodarboties ar
filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam bija sevi jāattaisno romiešu acīs.
Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš bija atklājis Katelīna
sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.
Traktātā Par dievu dabu Cicerons atspēko epikūriešu un stoiķu argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.
51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda titulu - imepratoru par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.
50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz
Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaļ
uz Itāliju un izlīgst ar Cēzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kļūst
Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā Ciceronam
atkal sākas aktīvs politiskais darbības laiks un sekmīgi cīnās pret
Antoniju, kurš sevi uzskata par Cēzara pēcteci. Cīņas literārais
piemineklis pret Antoniju ir palikušas Filipikas, tajās ir 14 runas.
Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī
Antonija aģenti notvēra Ciceronu un viņu nogalināja, Antonijs pavēlēja
nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.
Informācijas avoti
Platons Menons. Dzīres - Zvaigzne ABC, 1980.gads
A.Vorobjovs Psiholoģijas vēsture - Rīga, 1998.gads
Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads
I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1954.gads
A.Rubenis - Romas kultūra - Svētdienas Rīts, 1993.gads
A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, Zvaigzne,
1994.gads
Kūle M., Kūlis R. - Filosofija - apgāds Burtnieks, 1996.
P.J.Anstrats, - Civilizācijas vēsture R., Karogs - 1995., 153.lpp.
I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II Zvaigzne ABC, 1994.gads
Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa Rīga, 1995.gads
Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki RaKa, latviešu izdevums,
1997.gads