Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
p> Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.

Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4 grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:

1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā

2) Pītiskās - uzvara Delfās

3) Nemejiskās - uzvara Nemejā

4) Istmiskās - uzvara Istmā.

Solons (638. - 558.g.p.m.ē)

Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,
Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju “Solamīnas”. Tajā viņš aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu, līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.

“Solamīna”

Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.

“Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,

Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.

Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,

Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.”

“Solamīnas” beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:

“No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es

Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.”

Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk izmanto Horācijs.

“Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu, bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.”

Sapfo (6.gs.p.m.ē.)

Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un
Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo
Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums, spilgta emocionalitāte.

No viņas saglabājusies “Himna Afrodītei”. Sapfo Afrodīti uzrunā kā senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.

Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas, mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas dvēsele.

Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek parādīts dvēseles nosakņojums.

Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.

“Jau mēness ir zudis skatam,

Un Plejādes sen jau projām (

Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.”

Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds jauneklis.

Epitalāmijas

Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat pieminēts vīndevis Hermijs.

Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)

Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju, vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,
Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir
Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no atdarinājuma.

Dzeja ir viegla, rotaļīga

1. Prieku baudīšana.

2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.

3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.

Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)

Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi raksturo kā “kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas”.
Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.
Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē pret dzīves daudzveidību.

Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.

Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.

Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo tā, kā nolicis liktenis.

Teognids (6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā.
Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kas bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas un domas skaidrums.

“Elēģijas”

Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā
Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trūcīgāki, neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam tam klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, jo atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt no zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas ir cilvēku prātos.
“Un kārtas nu mantkāre jauc!”

Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir tīkamāk nekā dzīvi baudīt.

Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)

Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu, lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja liriskus dzejoļus “jaunajā” stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un pieticības ideālus.

Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve.
Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs tiek bagātīgi atlīdzināts.

Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz
Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus “Enīdai”, bet atpakaļceļā mirst.

No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par paraugu ņēmis
Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.

I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu.
Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņa laipnību.

Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas
Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīga tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.

IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja “zelta laikmetu” iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu
(kurš?) nav atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.

V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.

X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.

Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības spēka pilns.

Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta “Georgikas”.

“Georgikas” - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm četrās grāmatās.

I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).

II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņu uzlabošanu).

III.grāmata stāsta par lopkopību.

IV.grāmata stāsta par biškopību.

Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls
Oktiviāna valdīšanas laikā.

“Gerogiku” pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību, propagandēt valdības plānus.

“Georgikās” Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbs ir viņam veltīts.

“Georgikām” par pamatu noderēja Hesioda “Darbi un dienas”. Hēsiods neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.

Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.

Katrā “Georgiku” grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:

Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7



Šåźėąģą
Ā ńīöńåņ’õ
ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū ńźą÷ąņü šåōåšąņū